|
|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 903, 2026. g. 5. okt.
Māris Brancis -

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.
Kristine Gurspone pie apbalvotās gleznas „Dzīvot“. FOTO Māris Brancis.
Jānis Kalniņš pie gleznas „Vakara Zemgale“. FOTO Māris Brancis.
Silvija Brigita Meskone pie sava darba „Bēgļu gaitu lāde“. FOTO Māris Brancis.
„...izstāde ir svētki. Vienmēr un katru reizi. Tajās satiekas dažādu paaudžu, virzienu, domāšanas, izteiksmes līdzekļu solisti. Viņu varējums, izteiksmes spēks sabalsojas skanīgā kora dziedājumā. Par Latvijas skaistumu, cilvēka pretrunīgo esību, laika mūžīgo ritējumu. To spēj apstādināt, saglabāt un izteikt tikai māksla“, Ģederta Eliasa balvas IV izstādes katalogā par lauku tēmas atspoguļojumu Latvijas glezniecībā raksta mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne, kā allaž atrazdama īstos vārdus īstajā vietā.
Jaunākā balvas izstādes atklāšanas ceremonija Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā 25. septembrī patiesi bija svētki, trīs gadus loloti, iecerēti, to dēļ strādāts un domāts, un nu tie ir sagaidīti.
Atcerēsimies, ka šī balva pastāv jau deviņus gadus – pirmo pasniedza 2017. gadā. Pa šo laiku pasaulē, Latvijā un katra cilvēka dzīvē daudz kas mainījies, taču palikusi nemainīga ikviena mākslinieka dedzīga vēlēšanās krāsās izteikt redzēto, piedzīvoto, izsapņoto, pārdomāto par Latviju, par savu zemi un dzīvi. Katra cilvēka mūžā noticis droši vien daudz kas nozīmīgs, un katrs šo tēmu risina savādāk, tādēļ izstāde ir tik bagāta, daudzkrāsaina, pārdomu rosinoša.
Arī Ģederts Eliass gan pasauli, gan lauku dzīvi attēloja tā, kā viņš to skatīja 20. gadsimta I pusē. Arī viņš dažādos sava mūža periodos Latvijas zemnieku, jo īpaši savas dzimtas ikdienu Platones Zīlēnu, gaitas pieredzēja un iemūžināja atšķirīgi, tā, kā to noteica laiks, meistarība, pārdzīvotais. Tādēļ nevaram gribēt, lai 21. gadsimta mākslinieki akli sekotu šī lielmeistara ceļam. Katram savs ceļš ejams un sava misija pildāma. Tādejādi tik dažādas pasaules paveras skatītāja acu priekšā.
Protams, izstādē sastopas visu paaudžu gleznotāji un grafiķi, kuri pievērsušies glezniecībai eļļas (vispopulārākā), akrila, pasteļa vai akvareļa tehnikā. Žanri ir visdažādākie – vispopulārākā ir ainava, arī klusā daba (Kate Seržāne), mazāk izmantota figurālā kompozīcija (Līga Jukša), tomēr jo bieži ir dažādu žanru apvienojums. Joprojām kā izteiksmes veids izmantots reālisms un tā modifikācijas. Tāpat parādās dekoratīva ievirze (Raitis Junkers), netiek aizmirsts abstrakcionismam tuva gleznojuma forma (Visvaldis Asaris).
Ja runājam konkrēti, tad jāsāk ar apbalvoto autoru izcelšanu – viņu devums izceļas citu vidū. Galveno balvu ieguva Kristīne Guršpone par darbu „Dzīvot“, ko veido 36 nelielu gleznojumu apvienojums. Tas, kā autore pastāstīja, tapis 3 gadu laikā, katru mēnesi izceļot un uzgleznojot kādu viņas ģimenes un dzimtas notikumu – mājas celšanu, dārza kopšanu dažādos gadalaikos, neaizmirstot dabas plaukšanu pavasaros vai ietērpšanos krāsainā rotā rudeņos. Pie reizes arī jāatgādina, ka iepriekšējā Ģederta Eliasa balvas pasniegšanas reizē 2023. gadā Kristīne Guršpone dabūja Jelgavas novada simpātiju balvu par gleznu „Bērnība“.
Žūrijas komisijas priekšsēdētāja, pilsētas galvas Mārtiņa Daģa simpātiju balvu saņēma mūsu pilsētā populārais mākslinieks Uldis Roga par ainavu „Meža mala“. Pēdējā laikā viņš mazāk ataino kādu pilsētas skatu, bet pievērsies dabas tēlojumam. Tie ir dramatiski, gauži necili skati mežmalā, kurā nav novērojama ierastā harmonija, kāda viņam raksturīga. Ulža Rogas mežmala atgādina gan par neseniem dabas untumiem, kad nesātīgi līja un vēji lauza kokus, gan par to, kas – simboliski runājot – novērojams globālajā pasaules ainā.
Savukārt Jelgavas novada simpātiju balvu pasniedza vēl vienai Jelgavas gleznotājai Aļonai Prokofjevai par „Horizonta mērogu“, kas rāda plašu Zemgales ainavu pavasarī ar aramzemi un sniega paliekām vagās, ar upi un meža strēli aiz tām horizontā. Jāatzīmē, ka māksliniecei šis bijis īpaši radoši bagāts gads – viņai bija personālizstāde Dobelē, viņa piedalījusies plenēros Zaļeniekos un Dobelē, kā arī veikusi lielisku sienas gleznojumu mūsu pilsētā.
Ģederta Eliasa fonda simpātiju balvu ieguva cita Jelgavas Mākslinieku biedrības biedre Līva Blumfelde par kompozīciju „Rotaļa“. Tā atsauc atmiņā Ģ. Eliasa daudz gleznotos veļas žāvēšanas skatus Zīlēnos pavasara vai vasaras dienās. Darbā novērojama strauja kustība, nemiers, saules un vēja iebrāšanās pagalmā un mazās meitenes rotaļāšanās dārzā. Kustības attēlojums glezniecībā nav bieži sastopams.
Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja simpātiju balva kritusi Rolandam Krišjānim, kurš attēlojis „Veco šķūni“ ar malkas grēdām un saskaldītas malkas kaudzēm saulaina lauka malā. Līdzīgs motīvs ir arī Ingas Troņinas ainavā „Senču sēta „Sāvaiņi““ un Katrīnas Tračumas „Govju kūts Zvaigznītēs“.
Ja pieminam ainavas, tad nevar apiet klasiskās ainavas, kuras glezno Ligita Caune („Mūsu Daugava“) un Maira Veisbārde („Rapšu lauks“). Solīdāka gada gājuma mākslinieki, kuri izglītību apguvuši Mākslas akadēmijā laikā, kad vēl valdīja spēcīgas un neapšaubāmas Vilhelma Purvīša skolas tradīcijas, apguva ainavas gleznošanu dabā jeb plenērā (jaunākā paaudzes ne vienmēr to prot). Par to stāsta Ritmas Zikmanes-Lagzdiņas figurālā kompozīcija „Plenērā“. Ievas un Tālivalža Muzikantu ainavas ir gleznotas vasaras plenēra laikā. Arī Agnijas Ģērmanes („Niedres“), Ditas Lūses („Pļavas gaismas“), Agates Muzes („Ziema“) un citu izstādes dalībnieku peizāžas.
Plenērā glezno arī Jānis Kalniņš, kura „Vakara Zemgale“ izceļas ar monumentālu spēku. Šī ainava atgādina to, ka mākslinieks iepriekšējā Ģederta Eliasa balvas konkursizstādē 2023. gadā saņēma divus suminājumus – skatītāju simpātiju balvu un Jelgavas novada simpātiju balvu par gleznu „Bērze“. „Vakara Zemgale“ pierāda viņa meistarību un darba augsto māksliniecisko kvalitāti.
Ir mākslinieki, kuri gan bieži gan glezno dabā, bet kuru ainavās personīgie iespaidi un emocijas iznāk pirmajā plānā, tādi ir Elmārs Orniņš („Pie dīķa“) un Ērika Kumerova („Aitiņas“). Savukārt Ludvigs Bērziņš „Uz izzušanas robežas“ pievēršas ļoti smalkam krāsu tonālam risinājumam ainavā. Līdzīgi strādā arīdzan Beatrise Helpeja („Kūlas lauks“).
Ļoti smalka tonālo kvalitāti uzrāda Ineses Mīlbergas akvarelis „Ērberģes kalte“, kas arī tapis plenērā Mazzalves pagastā. Šis darbs pierāda, ka, jebkuru motīvu gleznojot, tai skaitā industriālu sižetu, sasniedzami augsti mākslinieciski rezultāti, kas atkarīgs no katra meistarības.
Izstādē ievērību noteikti pelna tāpat klusās dabas gleznojumi. Mūsu vecmeistars Uldis Zuters šoreiz piedalās kluso daba ar dārzeņiem „Manā dārzā“. Viņa iecienītais žanrs ir bijusi ainava, taču gadu nasta ienes korekcijas daiļradē. Mārīti Leimani mēs pazīstam kā tekstilmākslinieci, tomēr arī viņa šoreiz apliecina, cik lieliski viņa pārvalda pasteļglezniecības tehniku, radot tik tonāli smalku darbu kā „Kluso dabu ar krūzīti“. Grafiķe Kate Seržāne izstādēs piedalās ne tikai ar sēpijas zīmējumiem, bet arī ar pasteli vai citā glezniecības tehnikā darinātu opusu. Allaž viņa paliek uzticīga savai centrālajai tēmai – zivīm, ūdeņiem. Ja līdz oktobra sākumam aizbrauksit uz Šauļiem, tad tur Mākslas galerijā ieraudzīsit mākslinieces jaunāko veikumu.
Šoreiz IV balvas izstādē izteikti figurāli darbi ir liels retums. Te jāizceļ Līgas Jukšas „Ogu lasītāji“ un arī Andra Otto-Hvoinska, kuras figurālā kompozīcija „Jānis Rencēnos“ ir satīriski ievirzīta. Tāda ir arī Dagnijas Čerevičņikas „Oda cūkai“.
Neierasti darināts Silvijas Brigitas Meškones darbs „Bēgļu gaitu lāde 1944-1946“. Varbūt zinošāki skatītāji atceras viņas 1980. gadā tapušo kompozīciju „1944. gadā dega Jelgava“. Tajā iemūžināts II pasaules karš un 1944. gada vasara mūsu pilsētā, par ko vēsta Trīsvienības baznīcas tornis, zirgs, iejūgts ratos, un meitenīte, kura, glābdamās no briesmām, skrien pretim vecākiem. Gleznā autore atspoguļoja savas bērnības atmiņas par piedzīvoto pēdējā kara gadā Jelgavā. Arī lāde, kura novietota izstādes zāles vidū un tās apgleznojums, atsauc atmiņā traģiskos vēstures notikumus, kas tik tieši sasaucas ar mūsdienām – ar karu Ukrainā un Irānā, ar daļas mūsu tautas slēptajām bailēm no kara mūsu zemē.
Pavisam cita veida izstādes eksponāts ir Artas Ozolas-Jaunarājas un Vara Dzērves „Pļāvējs. Olfaktora kompozīcija“, kurā apvienots eļļas gleznojums uz koka ar ready-made priekšmetiem – pakārtām dažāda lieluma melnām bumbām, melnu pudeli un pat smaržu. Droši vien katram skatītājam šis laikmetīgās mākslas darbs izraisīs savas asociācijas ar folklorā un popkultūrā izmantoto nāves tēlu.
Sekojot tradīcijai, arīdzan šogad līdz ar Ģederta Eliasa balvas izstādi pilsētas muzejā skatāma arīdzan iepriekšējās balvas ieguvējas personālizstāde. To 2023. gadā ieguva Ilze Smildziņa ar „Veļas dienu“. Tagad viņas darbi izpētāmi visai plašā skatē „…pēc trim gadiem…“, kas iekārtota telpā, kas muzejnieki sauc par „mazo Eliasu“. Parasti tur skatāmas Ģederta Eliasa gleznas un memoriālie priekšmeti. Meistara gleznas uz laiku iznestas foajē, bet to vietā tagad aplūkojami Ilzes Smildziņas darbi.
Tie ataino bezgalīgu, neaptveramu telpu, kurā vizuāli tiek izstāstīji gari jo agri stāsti. Ļaudis tajā dzīvo ikdienišķu dzīvi, kādu dzīvojam arīdzan mēs. Vienlaikus tā ir arī autores fantāziju pasaule, kurā galda lampas un citi sadzīves priekšmeti piepeši kļūst lieli jo lieli un atduras debesīs, kas viņas darbos aizņem 2/3 visa gleznas laukuma. Detaļu viņas gleznās ir ārkārtīgi daudz. Tās kārtīgi jāizpēta un jāiedarbina sava fantāzija, lai izprastu mākslinieces piedāvātos romānus un sacerētu savus stāstus. Tie pilni labestības un cilvēkmīlestības.
Patiesībā tāda ir arī Ģederta Eliasa balvas izstāde par lauku tēmu atspoguļojumu Latvijas glezniecībā. Visi jau mēs gribam atrasties un dzīvot saules un mīlestības pielietā pasaulē, kaut arī dažkārt debesis samācas un uzlīst lietus, un vēji trako. Mēs zinām, ka viss pāries un aprims, un atkal dvēselē valdīs miers.
Pirms beidzu šo savu apceri par Ģederta Eliasa balvas izstādi par lauku tēmu atspoguļojumu Latvijas glezniecībā, tikai gribu uzteikt Jelgavas Mākslinieku biedrības biedrus. No vairāk 50 autoriem tajā piedalās 17 biedrības mākslinieku. Malači, ka esat tik aktīvi un radoši uzlādēti! Tas vairo svētku sajūtu.
Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“