Kā tapa grāmata par dziedātāju Andreju Lihtenbergu

Palielināt / Enlarge

No kreisās puses: dziedātājs Mārtiņš Kanters, grāmatas autore, dziedātājs un dziesmu autors Adrians Kukuvass, žurnāliste un grāmatu autore Lia Guļevska (viena no grāmatas par Andreju Lihtenbergu konsultantēm), mūziķis, Latvijas Radio 3 „Klasika“ ētera balss Raitis Zapackis. FOTO Dainis Bušmanis.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas autore kopā ar Astru Drieku (pa kreisi) – svarīgu cilvēku estrādes mākslinieka Andreja Lihtenberga dzīvē. FOTO Dainis Bušmanis.

Palielināt / Enlarge

Mirklis pēc prezentācijas saviesīgās daļas. Dziedātājs Mārtiņš Kanters un grāmatas autore. FOTO Dainis Bušmanis.

Palielināt / Enlarge

Pie estrādes mākslinieka Andreja Lihtenberga kapa Jaundubultu kapsētā grāmatas prezentācijas dienā. FOTO no Lāsmas Ģibietes personīgā arhīva.

Aprīļa nogalē ceļu pie lasītājiem sāka grāmata – biogrāfisks stāsts par pagājušā gadsimta 70. gadu latviešu estrādes mākslinieku, lirisko baritonu Andreju Lihtenbergu (22.05.1938. – 1979., ziema). Izdevuma nosaukums ir „Andrejs Lihtenbergs. Un neņem līdzi neko…“ (A/S „Latvijas Mediji“, 2026), tā autore esmu es – Lāsma Gaitniece.

Mīkla, kas netiks atminēta

Minētais izdevums ir mana desmitā grāmata, un tā tapa aptuveni pusotru gadu. Tas bija intensīvs darba periods, kad strādāts tika gandrīz bez brīvdienām. Ar lielu aizrautību, dažkārt pat fanātismu. Sev pašai par atskaites punktu jeb šī darba sākumposmu esmu izvēlējusies 2024. gada 14. augustu. Tā ir diena, kad nelielā kompānijā kopā ar dažiem AS „Latvijas Mediji“ pārstāvjiem ieradāmies Lapmežciemā, lai no turienes aizbrauktu uz notikuma vietu – Čūsku kalniņu Bigauņciema mežā. Šajā vietā 1979. gada 25. februārī tika atrasts dziedātāja ķermenis bez dzīvības pazīmēm.

Pirms aptuveni piecām nedēļām – 1979. gada 20. janvārī – viņš bezvēsts pazuda. Meklēšana tika sākta nekavējoties, taču nedeva rezultātus. Kur šīs piecas nedēļas Andrejs bija atradies, nav un droši vien arī nebūs iespējams noskaidrot. Oficiālā versija – pašnāvība. Kolēģi un draugi gan ir pārliecināti par ko citu – Andrejs ar savu kareivīgo raksturu cīnītos līdz pēdējam un nekad neizlemtu sev atņemt dzīvību. Viņam pārāk garšoja dzīvot par spīti visām neveiksmēm un bēdām, kas pēdējā pusgada laikā pirms nāves dziedātāju burtiski bija apsēdušas. Tātad, pēc viņu ieskata, bija notikusi slepkavība.

Saņem sodu pat pēc nāves

Par to, ka latviešiem savulaik bijis dziedātājs Andrejs Lihtenbergs, uzzināju nejauši 2024. gada vasaras sākumā. Iepriekš par viņu neko nezināju. Varētu šķist savādi, kā gan tas iespējams. Diemžēl tā noticis tāpēc, ka pagājušā gadsimta 70. gadu nogales padomju varas pārstāvji izlēma darīt visu, lai tauta šo dziedātāju un viņa daiļradi pēc iespējas ātrāk aizmirstu. Kaut arī Andreja uzstāšanās vairākkārt ir filmējusi televīzija, lielāko daļu ierakstu izdzēsa. Līdzīgs liktenis piemeklēja viņa dziesmu ierakstus Latvijas Radiofonā – tos vienkārši pārtrauca atskaņot. Tas notika jau estrādes mākslinieka dzīves laikā – 1978. gada otrajā pusē, nemaz nerunājot par to, ka gadiem ilgi pēc viņa nāves nekas netika atskaņots.

Varas pārstāvji nosprieda, ka Latvijas iedzīvotājiem klausīties dziesmas, kuru izpildītājs mīklainos apstākļos gājis bojā, esot kaitīgi. Kā gan tas iespējams, ka, dzīvojot tik lieliskā valstī, kāda ir Padomju Savienība, var rasties doma padarīt sev galu? Ja kādam šāda doma tomēr rodas, vai viņš maz ir normāls? Es, protams, ironizēju, taču tā patiešām bija, turklāt Andreja gadījumā atbildīgās amatpersonas alka viņu sodīt arī par „nepaklausību“.

Jā, kaitināt padomju varu Andrejs prata. Viņš dziedāja nevēlamas dziesmas (protams, ne publiski), kā arī atļāvās tādu greznību kā iekšējā brīvība. Un vēl tas apģērbs – spilgts, elegants, ar labu gaumi izvēlēts. Lai nu kas, bet padomju cilvēks šis estrādes mākslinieks nebija. Tāpēc arī saņēma sodu pat pēc nāves. Kas var būt vēl sliktāk, ja tu pats un tava daiļrade, kas Andrejam nozīmēja ļoti daudz, tiek nolemta aizmirstībai. Ja tiek darīts viss iespējamais, lai cilvēki viņu neatcerētos. Izdevās? Daļēji izdevās, taču ne par 100 procentiem. Tā varētu būt atbilde, kāpēc šo rindu autore par Andreju Lihtenbergu iepriekš neko nezināja. Turklāt es ierados šajā pasaulē pāris gadus pēc tam, kad dziedātājs jau bija miris.

Kā mazināt netaisnību?

Nebūs pārspīlēts apgalvojot, ka viens no pirmajiem impulsiem, kas lika uzņemties šo darbu, bija spīts. Neizpratne par to, ka kāds cits var izlemt, kādu mūziku cilvēkiem būs klausīties un par kādu mākslinieku daiļradi drīkst interesēties un kuri ir jāaizmirst. Otra lieta, kas neatstāja vienaldzīgu, bija drausmīgā netaisnības izjūta. Andrejs savas dzīves beigu posmā saskārās ar ļoti lielu netaisnību gan saistībā ar viņa ansambļa „Selga“ nepamatoto diskvalifikāciju uz pusgadu, gan apkaunojošo rakstu „Un ļautiņiem par prieku?“ laikrakstā „Padomju Jaunatne“ (Nr. 169; 02.09.1978.), kur žurnāliste Inta Kārkliņa, izmantojot anonīmu autoru vēstules, Andrejam bija sagatavojusi gandrīz vai apsūdzības rakstu. Savādi, ka profesionāls žurnālists gatavo rakstu, izmantojot anonīmas denunciācijas, un otrajai iesaistītajai pusei nelūdz viedokli, lai uzklausītu arī tās argumentus. Šie argumenti bija pietiekami, lai būtu skaidrs, ka grāmata par Andreja Lihtenberga dzīvi ir nepieciešama kaut vai tāpēc vien, lai cilvēki šo personību un viņa izpildītās dziesmas atcerētos pēc iespējas ilgāk.

Brīnumi un pārsteigumi

Jau sākot darbu pie grāmatas, šķita, ka kāds mani burtiski dzen uz priekšu, lai tikai neapstātos. Kaut arī rakstnieka darbs ir vientuļš, šajā reizē tā nejutos ne brīdi. Īstajā brīdī kāds deva iespēju iepazīties ar nepieciešamajiem cilvēkiem, kuri tā vai citādi bijuši saistīti ar Andreju. Pieminēšu vien divus – Inesi Knesi un Astru Drieku, ar kurām ļoti intensīvi sadarbojāmies, līdz abas man kļuva par mīļiem draugiem. Kā viena, tā otra bija pārliecināta, ka ar darbu tikšu galā, turklāt paveikšu to maksimāli labi. Psiholoģijā to sauc par Pigmaliona efektu, un tas patiesi darbojas.

Bija brīži, turklāt regulāri, kad šķita – iesaistīties nolēmis arī pats grāmatas varonis. Vēl aizvien kā brīnumu uztveru to, ka startējot AKKA/LAA 29. Autora stipendijas konkursā, man tika piešķirta stipendija. Un ja reiz tā ir piešķirta, jāstrādā – atpakaļceļa vairs nav. Kā brīnumu uztveru arī iespēju piedalīties radio „SWH“ ļoti populārajā raidījumā „BB Brokastis“, kuru vada komiķi Fredis (Andris Freidenfelds) un Ufo (Kaspars Upacieris). Nākamajā dienā sekoja filmēšanās „Latvijas Televīzijā“, kur vēlreiz bija iespēja stāstīt par grāmatu, kura vēl tikai top.

Lai pateiktu paldies

Iepriekš minētos notikumus, kā arī daudzus citus uzskatīju par mazām veiksmītēm, precīzāk, dāvaniņām. Var jau būt, ka bērnišķīgi, taču pēc katra notikuma vai piedzīvojuma radās nepieciešamība doties uz Jaundubultu kapsētu, lai savās domās Andrejam pateiktu paldies. Gandrīz vienmēr līdzi bija kāds pavadonis vai pavadone. Kad darbs pie manuskripta bija pabeigts un tas nodots izdevniecībā, kāds jauks cilvēks ierādīja, ka pie Andreja kapiņa, pieminot aizgājēju, drīkst iemalkot glāzi šampanieša. Tā man bija jauna, brīnišķīga pieredze.

Bija arī tāda reize, kad, pakļaujoties impulsīvai un mazliet trakai idejai, uz Jaundubultu kapsētu devāmies nakts vidū! Kaut visapkārt piķa melna tumsa, pie kapa sadedzām daudz svecīšu, un mums bija gaiši. Cerams, arī Andrejam. Šo savu naksnīgo braucienu uztveru kā varenu piedzīvojumu, kuru atceroties gribas pasmaidīt. Arī grāmatas prezentācijas dienā jau lielākā kompānijā devāmies uz Jaundubultu kapsētu, lai godinātu Andreja piemiņu un pateiktu viņam paldies. Atkal saskandinājām šampanieša glāzes un nodziedājām pāris dziesmu, kuras savulaik „Selgas“ koncertos izpildīja Andrejs. Arī tajā reizē tur pabijām tik ilgi, līdz iestājās tumsa.

Kā saglabāt estrādes mākslinieka piemiņu?

Kas notiks pēcāk, kad grāmata sākusi ceļu pie lasītājiem? Pašlaik to nevar prognozēt, taču no visas sirds ceru, ka Andreja Lihtenberga piemiņa tiks ne tikai saglabāta, bet arī popularizēta arī turpmāk. Līdz šim ir paveikts daudz. Dziedātājs Mārtiņš Kanters kopā ar režisoru Valdi Pavlovski, pieminot Andreju viņa 85. dzimšanas dienas gadā, sagatavoja īpašu koncertprogrammu „Ziemeļu serenāde. Andrejam Lihtenbergam 85“, kas guva lielus panākumus.

Savukārt man, strādājot pie grāmatas manuskripta, radās ideja, ka būtu lieliski, ja Andreja vārdā, ar mērķi iemūžināt viņa piemiņu, tiktu nosaukts arī kāds augs. Pastāstīju to dāliju selekcionārei un kolekcionārei Elīnai Zaļajai. 2024. gadā Ritas Zaļās selekcionētai dāliju šķirnei tika dots nosaukums „Andrejs“.

Tā kā daudz cilvēku savu ikdienu nevar iedomāties bez sociālo mediju izmantošanas, pavisam nesen medijā „Facebook“ ir izveidota grupa „Dziedātājs Andrejs Lihtenbergs. // Latvian Singer Andrejs Lihtenbergs“, kurai aicināti pievienoties estrādes mākslinieka daiļrades cienītāji. Ko vēl varētu vēlēties? Varbūt uzņemot dokumentālo filmu vai arī spēlfilmu par dziedātāja dzīvi? Tas būtu lieliski, taču tā vairs nav grāmatas autores kompetence.

Lāsma Gaitniece
Laikrakstam „Latvietis“