Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ērika Kumerova. Gruzijas motīvs. 2026. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lolita Zikmane. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Daiga Vanaga. „Pēteris Krilovs“. 2025. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Harijs Daina Liepiņš. „Ainava ar Dievnamiņu“. Sērija. FOTO Māris Brancis.

Piektdien, 24. aprīlī Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā jau 56. reizi vēra vaļā Jelgavas mākslinieku biedrības Pavasara izstādi, kam šoreiz dots nosaukums „Brīdis pārdomām“.

1970. gada 28. martā tika atklāta pirmā profesionālo mākslinieku izstādi. Toreiz tajā piedalījās 13 gleznotāji, grafiķi, tēlnieki un keramiķi. Tas bija iespējams tāpēc, ka 1969. gada decembrī tika nodibināta Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļa, par kuras priekšsēdētāju kļuva gleznotājs Guntis Strupulis (1933-1974). Katalogā tolaik viņš lepni rakstīja: „Tagad esam trīspadsmit jelgavnieki – profesionāli mākslinieki. Dažiem no mums šis ir pirmais pavasaris Jelgavā. Ticam, ka tas būs arī pilsētas mākslas dzīves pavasaris“.

Pilsētas arhitekts Ādolfs Krūmiņš (1919-1964) bija panācis, ka 1965. gadā Blaumaņa ielā 10 uzcēla pirmo māju ar mākslinieku darbnīcām. Tās līdz ar dzīvokļiem saņēma pirmie profesionāli izglītotie mākslinieki – gleznotājs Edvīns Kalnenieks, tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga un Zuteru pāris – keramiķe Sarmīte un gleznotājs Uldis. Pagāja vairāki gadi un uzcēla jaunu piecstāvu namu ar darbnīcām Pasta (toreiz Komjaunatnes) ielā, un pilsētā pie Lielupes piepulcējās vēl citi nesen radošo ceļu uzsākušie Mākslas akadēmiju beidzēji. Viņi kopā, skaļi nepaužot, apņēmās atjaunot Jelgavas, sendienās Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas, augsto kultūras un zinātnes centra godu.

Laiks ir pagājis, un tagad 13 mākslinieku vietā Jelgavas mākslinieku biedrībā ir tuvu pie 60 dalībnieku. Jaunākajā Pavasara izstādē piedalījās 52 autori – gleznotāji, grafiķi, keramiķi, dizaineri, fotogrāfi, ādas apdares mākslinieki, tekstilmākslinieki, kolāžu meistari. No pirmajām izstādēm joprojām aktīvi savā daiļradē ir Uldis Roga, Indulis Landaus, Silvija Meškone, Valda Semane un Lolita Zikmane, kuru veikums arīdzan šogad bija aplūkojams. Savukārt izstādē blakus citiem pirmo reizi pievienojās trīs mākslinieki – gleznotājas Līva Blumfelde, Laura Treimane-Saulāja un Daiga Vanaga, ienesdamas pilsētas mākslā svaigas vēsmas.

Nezinu iemeslu, taču mākslinieki izstādei šoreiz iesniedza ļoti daudz darbu, tādēļ nācās būt nesaudzīgiem un no iesniegtā atlasīt labākos. Tādēļ izstāde ir, kā saka, „stipra“, gandrīz vai katrs darbs ir atzīmēšanas cienīgs. Tādēļ apskatā pieskaršos tikai manuprāt interesantākajiem eksponātiem.

Kā allaž dominē glezniecība. Tiesa gan, vairs reālistiskais skatījums uz pasauli nav nospiedošā vairākumā (Ligita Caune, Uldis Zuters, Katrīna Vīnerte, Dita Veģe). Ir gleznotāji, kuri krāsas pielieto, lai izteiktu savus subjektīvos pārdzīvojumus vai iespaidus. Tā Ērika Kumerova, attēlojot Gruzijā pieredzēto, starp abstraktiem krāsu laukumiem izmanto detaļas, kas raksturo šo Kaukāza tautu un kultūru. Savukārt Aļona Prokofjeva darbā „Dvēseles mirdzums“, dažādu krāsu punktiņus liekot vienu blakus otram, panāk starojuma iespaidu, radot spožuma efektu. Savukārt Līva Blumfelde tiecas savas personīgās brāzmainās emocijas sapludināt ar dabas attēlojumu, kā rezultātā var šķist, ka aplūkojama visai abstrakta ainava.

Tiesa gan, arī jaunākā paaudze piedomā pie tā, lai ar smalkām krāsu niansēm atainotu novēroto. Tāda ir Inga Troņina, kuras delikātais toņu izmantojums vēsta, ka viņa izmanto ne tikai krāsu kontrastus, bet arī tonālo tuvību pieredzētajam katrā gadalaikā. Tā agrīnā jaunībā gleznoja arī mūsu mākslas patriarhs, tonālās glezniecības meistars Vilhelms Purvītis, kad viņš centās notvert to īpašo gaismas un tumsas starpstāvokli vai dziļa mij­krēšļa iestāšanās sekundes. Tad krāsas zaudē savu spožumu un visi toņi teju vai saplūst vienā pelēkā simfonijā. Inga Troņina tiecas satvert šo toņu satuvināšanos ziemas dienās.

Ulža Rogas akrila ainava „Zemgales pusē“ atsauc atmiņā Vilhelma Purvīša gleznojumu „Tuvojas negaiss (Jelgavas šoseja)“, kurā paveras Zemgales līdzenuma plašums un ilgais dziļums, kurā skatiens tek arvien tālāk un tālāk, jo nav kur acīm piestāt. Jelgavnieka darbā acīm liek uzkavēties pie baloža, kurš nometies uz lielceļa skatītāja acu priekšā tuvu ainavas apakšējam rāmim.

Bieži daudzi mākslinieki cenšas gleznot lielus darbus, bet Lolitas Zikmanes gleznojumi ir izmēros nelieli, taču saturā ietilpīgi. „Šķūnītis ezermalā“ liek aplūkot vecu, nu jau pamestu dēļu būvi, kas jau savu mūžu nodzīvojis, pat tās durvis tikko vēl turas eņģēs, taču kādu mūžu nodzīvojis! Skumji tagad kļūst, taču droši vien tā stāsts ir notikumu pilns, kas ir skatītājam iztēlē jāizdomā.

Tā kā Latvijas augstākā mākslas apmācībā mazinās zīmējuma loma, tad arī viens otrs žanrs jau velk dzīvību. Tāds ir portrets, kurā liela vieta ierādāma cilvēka anatomijas pārzināšanai un attēlošanai. Ģīmetnes parādās arvien retāk. Tādēļ priecājos, ka Jelgavas Pavasara izstādē portretam ierādīta nozīmīga vieta. Lūk, Raimonds Līcītis radījis pat satīrisku kādas modeles portretējumu darbā „Pelnrukšķe“ – jau nosaukums vēsta ģīmetnes humora ievirzi. Savukārt Agnese Krastenberga mēģina vienā kompozīcijā parādīt mūziķi gan sēžam pārdomu brīdī, gan radošā mirklī diriģējot.

Savukārt Daiga Vanaga trīs ģīmetnēs attēlojusi gan mazmeitu kustībā, gan aktrisi un režisori Rēziju Kalniņu, atveidojot viņu trīs atsevišķās situācijās, turpretim teju vai klasiskā formā risināts režisora Pētera Krilova portrets.

Ar grafiķiem gan jelgavnieki nevar izcelties, taču tajā pašā laikā atsevišķi autori rada spožus darbus, kāda ir Kate Seržāne vai Ilona Drīliņa. Kologrāfija ir mazāk zināma stājgrafikas tehnika, kurā koka vai linogriezumā vietā izmanto kartonu. Tajā ilgstoši strādā Inese Mīlberga, ar katru jaunu reizi kļūstot arvien precīzāka un izteiksmē pilnīgāka.

Māksliniece Petra Derkins savu radošo garu izsaka asamblāžā, tajās bieži atklājot komunistiskās dzīves un ideoloģijas aplamības. Darbā „Sūtījums“ viņa ļoti mērķtiecīgi un precīzi zobojas par komunistu okupācijas laika fetišu Ļeņinu, rādīdama viņu gandrīz vai Dieva veidolā, kurš no debesīm piegādā apelsīnus. Atcerēsimies, ka savulaik tie bija liels jo liels deficīts un reti dabūjami.

Lielu pārsteigumu sagāja keramiķi, īpaši Elita Šmēdiņa ar grupu „Oļi manā dārzā zied“, kurā izmantota akmens masa un stikls. Savukārt Ieva Jurka iepriecināja ar darbu grupu „Roņu sala“. Nevar neminēt arī vecmeistari Valdu Semani un viņas kolēģi Ivandu Spulli-Meieri, kuru mālā darinātie darbi izceļas ar perfekto formu un senu tradīciju klātbūtni viņu darbos.

Prieks, ka arī tekstilmākslā ir savi entuziasti, kāda Vita Makra, Mārīte Leimane un Anna Kaltigina ar filcējumu „Noņemot rozā brilles“. Zīmīgi allaž ir Ilizanes Grīnbergas grāmatu iesējumi, šoreiz izstādīts diptihs „Mieru, tikai mieru. Rīta jūra un vakara jūra“.

Noteiktu vietu Jelgavas mākslinieku izstādēs ieņem fotogrāfi. Harijs Daina Liepiņš šoreiz rāda trīs uzņēmumus no sērijas „Ainava ar Dievnamiņu“. Tajos baznīcas izceļas ar savu senlaicīgo arhitektūru, saskaņojoties ar ainavu un vienlaikus būdamas kontrastā ar mūsdienu guļamkvartālu bezpersoniskumu un neizteiksmību. Bet Dzintra Žvagiņa rāda jelgavniekiem darbu „Izdejot Jelgavu“, ar kuru viņa ieguvusi ievērību ASV profesionāļu vidū. Turpretim Eduards Kapša pēdējā laikā strādā pie jaunas sērijas, kurā dzīvnieku skeleti „salīdzināti“ ar cilvēku aktu uzņēmumiem.

Prieks par Jelgavas māksliniekiem, kuri pierāda, ka ir radoši un allaž gatavi jauniem izaicinājumiem. Vasara gaida ar plenēru un jaunām izstādēm.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“