Kad dzejolis kā cielaviņa pretī skrien…

Palielināt / Enlarge

Tikai 70 pilnus gadus piedzīvoja Leons Briedis, bet viņa paveikto daudzi pamatoti vērtē kā vairāku mūžu veikumu. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Manuprāt, tikko nodrukātas grāmatas smarža ir fascinējošākā pat par ziediem. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Vienmēr uz pjedestāla vajadzētu likt darbus, kuriem piedien apzīmējums „neviens cits to nebūtu paveicis“. Viesturs Vecgrāvis, literatūrzinātnieks, LU emeritētais profesors, ar grāmatu Leonam Briedim atstājis paliekušu darbu latviešu kultūrā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Siguldas 1. vidusskolas absolventes, Leona Brieža klases biedrenes Inta Vanaga, Ērika Pešudova, Valda Runce un Leonora Austruma, kuru atmiņas lasāmas grāmatā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas vāks ir arī izdevēja seja, šī doma man ļoti pie sirds. FOTO Anita Mellupe.

Pirms pavasara saule Gaujas krastos bij paspējusi izklāt romantiskos zilo un balto vizbulīšu lakatiņus, 28. martā Siguldas Jaunajā pilī atvēršanas svētkus piedzīvoja ļoti vērtīga grāmata. Pie tās vairākus gadus strādāja literāts Viesturs Vecgrāvis, rosinot atmiņās dalīties dzejnieka Leona Brieža tuviniekus, domu biedrus un draugus. Grāmatas izdevēja, apgāda „Laika grāmata“ vadītāja Ligita Kovtuna neslēpa pārsteigumu, ka šo notikumu pagodinājis tik daudz viesu, – skaistā pils zāle bija pilna kā medus kāre rudenī. Tā bija sirsnīga satikšanās un reizē savstarpējs atgādinājums – novērtēt līdzcilvēka devumu arī tad, ja roku viņam paspiest un acīs ieskatīties vairs nevaram…

„Leons Briedis (1949-2020) bija daudzpusīgs talants – dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, tulkotājs un atdzejotājs, kura darbi bagātinājuši latviešu literatūru ar vairāk nekā 28 oriģinālgrāmatām un vairākiem desmitiem tulkojumu no dažādām valodām. Viņa sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu tapušas ikoniskas dziesmas, kas skanējušas paaudzes sirdīs, bet kulturoloģiskie žurnāli „Grāmata“ un „Kentaurs XXI“, kurus viņš dibinājis un vadījis, kļuvuši pat tiltiem starp Latvijas un pasaules intelektuālo telpu“, tas ir citāts no Siguldas novada pašvaldības Domes priekšsēdētāja Linarda Kumska ievadvārdiem grāmatā. Pašvaldība tiešām bija centusies, lai grāmata iznāktu un neaizmirstami būtu tās piedzimšanas svētki.

Dzīvodams Inčukalnā, Siguldas 1. vidusskolu Leons Briedis absolvēja 1968. gadā, bet viņa sirds no maziem gadiem piederējusi ne tikai skaistajai Vidzemei, bet visai Latvijai un visam latviskajam. Visupirms – dabai, kura viņā „barojusi garu, veidojusi dvēseles smadzenes un mugurkaulu“. Grāmatai ir nodaļas: „Leons Briedis raksta par sevi“, „Leons Briedis intervijās“, „Kolēģi un domubiedri par Leonu Briedi“, „Atmiņas“, „Leonam Briedim veltītie dzejoļi“ un „Leona Brieža publikāciju saraksts“. 384 lapaspušu ir bijis par maz, lai ievietotu visu Viestura Vecgrāvja rūpīgo vākumu. Tālab izdevēja paredzējusi vēl vienu grāmatu – tas izklausās gandrīz neticami! Pirmajā lasītāji ar lielu interesi varēs iepazīt Janīnas Kursītes, Leldes Stumbres, Edvīna Raupa, Annas Rancānes, Dagnijas Dreikas, Guntara Godiņa, Arņa Šablovska, Ievas Lešinskas, Ritas Melnaces, Andas Līces, Zigfrīda Muktupāvela, Liegas Piešiņas un vēl citu mūsu kultūras izcilību atmiņas un atziņas.

Zināms, ka otrajā grāmatā vārds tiks dots Raimondam Paulam, ar kuru kopā Leons Briedis pasaulē palaidis ap 150 dziesmu. Un ne jau viendienītes. „Cielaviņa“, „Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu“, „Atziedi, dvēsele!“ , „Muļķe sirds“, „Smaidas“ – te nosaucu tikai dažas no tām, kuras praktiski pielīdzināmas tautas dziesmām, jo – mainās dziedātāju un klausītāju paaudzes, bet dziesmu teksti mūs turpina uzrunāt ar nedilstoši emocionālu spēku. Latviešu visā pasaulē.

Leona Brieža dzeja ir kā dimants, kuru no paša domu pirmrūdām pacietīgā darbā izslīpējis pats – trāpīgākos vārdus domas izteikšanai meklēdams no zēnības gadiem, pierakstīdams kladu klades. Viņa daiļradi, manuprāt, nav vajadzības sadalīt laika periodos, piemēram, – dziesmas tekstu Smaržo pasaule kā nepasacīts vārds, cauri dzīslām izlīst neciešamas gaidas, – Dzejnieks būtu varējis sarakstīt jebkurā vecumā. Un praktiski vienmēr Brieža domas – pavisam vienkāršas vai dziļi filozofiskas – vainagojas optimistiskā saplūsmē ar dabu un dvēseles laiku – tālu pārsniedzošu cilvēka Zemes gaitu robežas: Divos mirkļos es gribu skanēt, divos mirkļos dzīvoju es. Tad, kad pasaule pāriet manī un es pāreju pasaulē. Vairums Brieža dzejoļu, manuprāt, ir viegli un trausli kā cielaviņas skrējiens – to lasītājam lemts (vai nav lemts) ieraudzīt apkārtējās pasaulītes mutuļojošajā karuselī.

Grāmatas atvēršanas svētkos klātesošs bija arī Leona tuvs draugs, viņa darbu atdzejotājs Jurijs Kasjaničs. Domājot par šodienu, kurā tiešām ikviens, kam tik ienāk prātā, sevi pozicionē kā dzejnieku, citēšu Jurija rakstīto: „Es arvien dziļāk jūtu, cik traģiski viņš, būdams īstens intelektuālis visprecīzākajā šī vārda nozīmē, pārdzīvoja ētisku nesakritību starp intelektuāli un sabiedrības vairākumu. Tā bija kā aiza starp mūžīgajām garīgajām patiesībām un pasauli, kas kaleidoskopiski un nepārdomāti mainās atbilstoši lētām un paviršām šī mirkļa interesēm un vajadzībām…“

Ja man tieši šobrīd nekavējoties būtu jādodas uz vientuļu salu, uz kuru līdz iespējams paņemt tikai vienu grāmatu, es ņemtu šo, Leonam Briedim veltīto. Un vairākkārt nesteidzīgi pārlasītu gan jaunos, speciāli šai grāmatai tapušos tekstus, gan senās intervijas. Un kā pirmo Rutas Veidemanes, arīdzan siguldietes, priekšvārdu Briežu dzejoļu izlasei „Brīvības dārzs“ (1987). („Dzejnieks visu laiku asina sevi, lai ne uz mirkli neiemigtu viņa atvērtība paša ceļā uz pilnību.“) Un pēc tam – vēlreiz un vēlreiz lasītu visu pēc kārtas. Tāda grāmata kā šī ir pelnījusi ne tikai pamatotu uzslavu, bet arī plašu visu paaudžu lasītāju pulku. Gan tos, kuriem Brieža vārds būtu varējis iejukt šodienas it kā kultūras raibumā, gan tos, kuri gadu no gada pacietīgi gaidīja jaunas Brieža grāmatas iznākšanu.

Tā jau tas notiek. Kad sirds acīm biju pārskrējusi jaunās grāmatas lapaspusēm, otrā dienā redakcijas hronikas albumā nejauši uzgāju Leona Brieža ierakstu – tapušu 1994. gada 27. janvārī. Todien apgādā „Likteņstāsti“ atvērām Leona dzeju grāmatu „Saulrieta koks“. Tā iznāca pēc 7 klusēšanas gadiem, tālab Autors nebeidza priecāties: beidzot turu rokās grāmatu bez „noīsinātiem“ dzejoļiem! Dzejnieks un arīdzan filozofs šo faktu un dienu rezumēja atziņā: „Ikreiz, kad krītam izmisumā melnā, mēs smaidot sakām sev „nekas, nekas“, jo nevis Dzejnieks Dievam maizi pelna, bet Dzejniekam Dievs maizi nopelna.“

Anita Mellupe
speciāli „Laikrakstam Latvietis“