Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Edīte Pauls-Vīgnere. „Visums“. 1978. FOTO Māris Brancis.

Līdz pat 1. martam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma tautā pašas pazīstamākās, iecienītākās un joprojām radoši aktīvās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres 80 gadu jubilejai (dzimusi 1939. gada 16. septembrī) veltītā darbu izstāde Kafijas kantāte.

„Es pārtieku no pagātnes lietām. Atmiņām. Man vairs nevajag fiziski kaut ko piedzīvot, manī tas viss ir iekšā – aizveru acis, un viss atdzīvojas. /../ Ideju man nekad nav trūcis, īpaši jau tagad, kad laika atliek arvien mazāk un tas iztek ātri,“ lasāms uz izstādes kataloga Edīte Pauls-Vīgnere. Gobelēni 4. vāka.

Viņas radošā darbība kopš 1968. gada, kad ar gobelēnu Zemes dziesma absolvēta Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļa, – tātad vairāk kā 50 gadi – pagājusi daudz un neatlaidīgi strādājot. Droši vien viņai visbagātīgākais laiks bijuši 20.gs. 70.-80. gadi, kad Edīte Pauls-Vīgnere pašrocīgi auda savus lielos (3×3 m) gobelēnus, ar kuriem iekarojusi skatītāju un profesionāļu sirdis kā Latvijā, tā pasaulē.

Tas ir laiks, kad Latvija atradās aiz dzelzs aizkara, taču tas nekavēja latviešu tekstilmākslas izaugsmi un attīstību. Ja kompartija skrupulozi skatījās uz glezniecības, kino un literatūras virzību un bieži to pamācīja, ka tā darīt nevar, tad tekstilmāksla, kā uzskatīja, nav ideoloģiskās frontes sastāvdaļa, tādēļ tā drīkstēja nedalītu uzmanību pievērst formas jautājumiem (tā sakot, formālismam), atļauties eksperimentēt, iekļaut savās kompozīcijās tāda bargu ienaidnieku kā abstrakcionismu un citus modernās pasaules mākslas virzienus vai to elementus. Un Edīte Pauls-Vīgnere bija viena no aktīvākajām jaunu un nestaigātu ceļu cirtējām un gājējām. Vienlaikus jāatzīmē, ka mākslinieces darbos novērojams latviešu etnogrāfiskās sākotnes apvienojums ar klasiskām vērtībām un avangardiskiem eksperimentiem.

Māksliniece ne tikai krāsoja pati vilnu un citus materiālus, pašrocīgi auda lielos gobelēnus, ko pasaulē veic izpildītāji, viņa arī radīja tekstilijas, kuras vairāki darbi veidoja vienotu ansambli, kāds, piemēram, ir izstādē eksponētais trīsdaļīgais Visums (1978). Visu savu daiļradi Edīte Pauls-Vīgnere lielu vērību veltījusi materiāliem, kas palīdz radīt neierastākas faktūras, formālus efektus un nianses. Tikpat liela nozīme ir bijusi krāsām, kas piedod košāku svētku sajūtu, svētdienīgumu, optimismu.

Kafijas kantāte ir izstāde, kurā autore un izstādes kuratore Velta Raudzepa rāda vienīgi darbus no muzeja kolekcijas, nepalienējot tekstilijas no citurienes, pie tam akcentējot tieši 20.gs. 70.-80. gadu periodu. Protams, arī pēc tam Edīte Pauls-Vīgnere ir aktīvi strādājusi, meklējusi jaunas iespējas, par ko liecināja izstādes 21. gs., kad ne tik daudz tika austs, cik veidotas kompozīcijas no audumiem un dažādiem materiāliem, pat no pastkartēm un stiepulēm, pērlītēm, diegiem, veidojot ārkārtīgi neparastus darbus, kādus vērojām personālizstādē 2009.gadā Ak, sievietes! ...no volāniem līdz volāniem šī paša muzeja telpās, Koronetes Bauskā vai Vecās mežģīnes Jelgavā. Tas apliecina, ka māksliniece nekad nav sēdējusi dīkā, bet meklējusi jaunus ceļus savai radošajai enerģijai, tomēr gobelēns ir bijis vissvarīgākais un nozīmīgākais tekstilmākslinieces radošajā dzīvē, kādēļ jubilejas reizē viss cits ir aizmirst, nolikts malā, bet izcelts Edītes Pauls-Vīgneres lepnums un gods – pašas austie neatkārtojamie gobelēni.

Ieejot Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja 1. stāva izstāžu zālē, kuras centrā ir šie krāšņie, daudzveidīgie gobelēni, liekas, ka skatītāju sagrābj ārkārtīgi spēcīga enerģētika, paceļ viņu radošu impulsu galotnē un iedzeļ lepnumu par latviešu mākslu un latviešiem kā radoši bagātu nāciju, ierindojot mūsu tautu pasaules garīgās kultūras virsotnē. Vēl jāpiebilst, ka skatītājam redzētais nav skaistas atmiņas par pagātni – patiesa māksla nenoveco, tā ir jauna vienmēr.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“