Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Kā izaug gulbji

Laikraksts Latvietis Nr. 561, 2019. g. 10. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no ekspozīcijas. FOTO Māris Brancis.

Konrāds Ubāns. „Pagalmiņš Penzā.“ 1916. FOTO Māris Brancis.

Jēkabs Kazaks. „Strēlnieks Kārlis Baltgailis.“ 1917. FOTO Māris Brancis.

Skats no A. Beļcovas un R. Sutas muzeja. FOTO Māris Brancis.

Kopš augusta nogales un vēl līdz pat pašām novembra beigām Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma latviešu mākslas vēsturē sen gaidīta, nozīmīga izstāde, kas vēsta par latviešu mākslinieku skološanos un dzīvi Penzas Mākslas skolā.

Penza atrodas Krievijas vidienē kādus 700 km no Maskavas, vairāk uz Sibīrijas pusi. Tās mākslas skolā 1899.-1901. gadā bija mācījies Viktors Eglītis, arīdzan Kārlis Liepiņš, vēlāk Jānis Baltgailis, gleznotāja Kārļa Baltgaiļa brālēns, un pats Kārlis Baltgailis, kurš tur iestājās 1911. gadā un kurš to beidza 1917. gadā. Kad sākās karš un fronte tuvojās Rīgai, Rīgas pilsētas mākslas skolu slēdza, tādēļ daļa jauniešu studiju nolūkos devās uz mākslas skolām dziļāk Krievijā, cerībā, ka karadarbība vēl viņus neskars, visvairāk uz Penzu. Tolaik ikviena mākslas izglītības iestāde Krievijā bija pakļauta Pēterburgas Mākslas akadēmijai, kas skolas cītīgi kontrolēja, lai tiktu ievērotas noteiktas prasības, to skaitā Penzas skola.

1915. gadā viens pēc otra turp devās Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Augusts Dīriķis, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Kārlis Johansons, Roberts Sniķeris, Roberts Mačenieks un Augusts Ivans. Diemžēl nekur netiek minēts Jāņa Kalniņa jeb vēlāk pazīstamā rakstnieka Jāņa Sarmas vārds, kurš Penzas skolu beidza 1916. gadā kā tēlnieks. Arī Kārlis Siliņš, kurš arī 1915.-1917. gadā izglītojās šajā skolā.

Atceramies, ka pasaulē un Krievijā šajā laikā plosījās I pasaules karš, un tādēļ dzīves apstākļi studentiem no Latvijas bija neapskaužami. Lūk, ko Konrāds Ubāns kādā vēstulē raksta:

„Bet pēc dienas darbiem, kad vēl vakarā turklāt izskalo māgu ar karstu tēju, jūtos tik patīkami noguris, ka gribas likties gultā un studēt federes. Atvainojat, es aizmirsos, ne federes, bet dēļus, kuri ir apakš sāniem. Mēs te vedam „спартаский образ жизни“ (spartisku dzīves veidu). Guļam gandrīz uz dēļiem. No sākuma bija diezgan grūti pierast pie šādas veselības kūres, bet tagad nekas. Daži ārsti bija izteikušies, ka maz ēst ir veselīgi. To sportu mēs piekopjam, bet es jūtu, ka pie drusku stiprāka vēja būs grūti noturēties.“

Humors uztur garīgo tonusu, taču jaunība pārvar visu, arī ilgstošu nepaēšanu un aukstumu. Visu atsvēra kopā būšana. Kārlis Baltgailis kādu laiku dzīvoja kopā ar Jēkabu Kazaku, savu Rīgas skolas biedru un draugu, kad, kā viņš atceras, pie viņiem bieži nāca latviešu zēni gan pasērst, gan svarīgus jautājumus pārspriest. Kopīgi svinēti arī 1916. gada Ziemassvētki: „Trūcīga jau bija mūsu eglīte: sakārām dažas svecītes un savas krāsu tūbiņas. Taču jautrības un asprātības netrūka.“

Kārlis Baltgailis turpina: „Mūsu sirdis bija pārpilnas ar iespaidiem, tāpēc nolēmām izdot savu žurnālu – „Četru Vīru Patiesība“. Katram numuram bija paredzēts vēl apakšnosaukums un savs redaktors. Iznāca divi numuri. /../ Katrā no numuriem bija ievietotas ne vien mūsu pārdomas par mākslu, bet arī mēģinājumi literatūras laukā“.

Katru pavasari tika rīkotas audzēkņu izstādes. Tajās drīkstēja izlikt arīdzan paša inspirētus gleznojumus. 1916. gada februārī izstādē ar latviešu jauniešu darbiem bija skatāma vesela siena, kas ieguva īpašu ievērību publikā.

Acīmredzami latviešu sabiedrība Penzā turējās kopā, ja jaunie mākslinieki viesojās Rozenkalnu ģimenē, kur Jēkabu Kazaku satika 5-6 gadus vecais Osvalds Rožkalns, vēlākais latviešu gleznotājs Vācijā, kam students uz mūžu palika kā augstākā autoritāte mākslā. Jādomā, ka pieaugušo pārrunas ar un par latviešu jauniešiem un viņu centieniem iegūla puisēna dvēselē, lai ar laiku saklausītais izlauztos ārā kā ārkārtīgi nopietns mērķis, kā sevi realizēt un izteikt savus pārdzīvojumus.

Par latviešu topošo mākslinieku iespaidu uz sabiedrību izstādē netiek runāts. Tas acīmredzot tādēļ, ka lielākā daļa no viņiem veidoja Rīgas Mākslinieku grupu, kas teica ļoti būtisku vārdu visā latviešu mākslas vēsturē 20. gs. 20.-30. gados un vēlāk arī.

Izstāde Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā nav pētnieciska, drīzāk tā apkopo vienuviet mākslas speciālistu aprindās zināmo un to atklāj visai sabiedrībai. Ekspozīcijas veidotāji savākuši Penzas laika darbus – zīmējumus, gleznas, devuši paskaidrojošus tekstus, tā izglītodami auditoriju. Un tas ir lieliski, ka varam vienkop apskatīt un pārliecināties, kā no jaunu putnēnu pirmajiem soļiem ar laiku izaug gulbji.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com