Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas izskolotie (2)

Jānis Zvirgzdiņš

Laikraksts Latvietis Nr. 559, 2019. g. 25. sept.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Evarists Bērziņš, Jānis Zvirgzdiņš. FOTO no Vītolu fonda arhīva.

Jānis Zvirgzdiņš ar izcilības universitātes beigšanas apliecību. FOTO no Vītolu fonda arhīva.

Jānis Zvirgzdiņš ir Evarista Bērziņa un viņa mīļotās sieviņas Mārītes Bērziņas stipendijas saņēmējs. Evarists, tāpat kā daudzi Latvijas trimdinieki, izgāja bēgļu laikus Vācijas nometnēs un vēlāk nonāca Amerikā, kur izskolojās, strādāja, bija aktīvs latviešu sabiedriskajā dzīvē, bet nekad savu dzimteni neaizmirsa; bija tās patriots un to ļoti mīlēja.

Tikko Latvija atguva neatkarību, Evarists palīdzēja vairākām daudzbērnu ģimenēm, slimiem bērniem un it sevišķi maznodrošinātiem jauniešiem ar stipendijām. Sadarbībā ar Vītolu fondu, Evarists un Mārīte nodibināja pirmo stipendiju, bet pēc Mārītes aiziešanas aizsaulē, Evarists to pārdēvēja par Mārītes Bērziņas piemiņas stipendiju.

Viens no viņa pirmajiem stipendiātiem ir Jānis Zvirgzdiņš, kurš savu draugu, kā viņš pats Evaristu sauca, nekad neaizmirsa. Diemžēl 2016. gadā Evarists aizgāja mūžībā, bet vēl tagad, vairākiem gadiem pēc Evarista nāves par viņu nav aizmirsis pirmais stipendiāts Jānis. Šobrīd viņš ir ticis jau pie cīņas par doktora grādu Rīgas Tehniskās universitātes inženierekonomikas un vadības fakultātē. Viņš Vītolu fondam vēstulē raksta:

„No 2012. līdz 2013. gadam studēju Rīgas Tehniskajā universitātē enerģētiku un elektroniku, un tas nebūtu iespējams bez Evarista un Mārītes Bērziņu atbalsta. Par Evaristu, manu draugu, man ir vissiltākās atmiņas. Sanāca pāris reizes Rīgā satikties, tai skaitā, arī viņa foto izstādes atklāšanas laikā Vecrīgā. Viņam bija ķēriens. Tas ir fakts. Sirds sažņaudzas aptverot, ka viņa vairs nav...

Evarista atbalsts man ļāva būt neatkarīgam. Biju paēdis un ar mājīgu jumtu virs galvas. Varētu teikt, ka viņš piedalījās manis audzināšanā, jo es kā jauns pirmkursnieks no laukiem bez atbalsta Latvijas dinamiskākajā pilsētā nebūtu spējīgs izdzīvot.

Pēc bakalaura studiju absolvēšanas, 2015. gadā iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Inženierekonomikas un vadības fakultātes maģistra līmeņu studiju programmā Pilsētu un reģionu inženierekonomika, kuru 2018. gada janvārī absolvēju ar izcilību (sarkano diplomu, kas nozīmē to, ka beigts ar labākajām sekmēm).

Manas studijas nav beigušās, un vēl tik drīz netaisos kārt lasāmbrilles uz nagliņas. Pašlaik studēju RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes doktorantūrā. Vismaz kādā no dzīves kalniem gribas uzkāpt līdz galam. Lasu lekcijas gan latviešu, gan ārzemju studentiem. Daru to, kas mani aizrauj. Mans vectēvs bija skolotājs. Mans tētis bija sporta un tūrisma treneris. Mana mamma ir mājturības un vizuālās mākslas skolotāja. Izskatās, ka turpināšu mācībspēku dinastiju.

Visiem bērniem šajā dzīvē nav dotas vienādas iespējas. Ir dzirdēts teiciens, ka tu nevari izvēlēties, no kurienes nāc, bet vari izvēlēties uz kurieni ej. Mums visiem vajadzētu būt vienādām iespējām uz labu izglītību un darbu, bet mūsdienu pasaulē tā nav iekārtots, un liela daļa potenciālo graustu miljonāru neizkļūst no vides, kurā tie uzsākuši savu dzīvi. Vītolu fonds un tā ziedotāji dara svētīgu darbu, sniedzot palīdzīgu roku motivētiem studentiem, kuri dzīvē vēlas būt veiksmīgi. Neapstrādātiem dimantiem tiek dota iespēja kļūt par briljantiem, veidojot sabiedrību, kas spēs Latvijas vārdu nest pasaulē un veicināt labklājību.

Labdarība manā skatījumā ir dalīšanās ar saviem talantiem. Ne visu var mērīt tikai pēc monetārās skalas. Pat tad, ja šķiet, ka tev nekā nav, ko dot, atceries, ka tev ir smaids, ko tu vari sniegt katram garāmgājējam un cilvēkam, ar ko ikdienā saskaries. Tas neko nemaksā, bet var padarīt kāda cilvēka dienu vieglāku, jaukāku, mīļāku. Lai gan esmu kautrīgs, bieži vien, kad braucu ar ierasto 5. tramvaju, caur logu uzsmaidu katram, ar kuru izveidojies acu kontakts.

Tāpat mēdzu sniegt palīdzīgu roku jaunajām māmiņām, kurām no tramvaja jāizceļ bērnu rati. Arī pakritušam klaidonim nepaeju garām un palīdzu piecelties. Būt cilvēcīgam – tas nemaz nav grūti, bet tas maziem soļiem var padarīt pasauli par labāku vietu mums visiem. Tas visa manā skatījumā ir labdarība. Labo gribu un cilvēcību es mācījos no sava ziedotāja Evarista, tādēļ mans pienākums to virzīt tālāk.“

Tā ir vēstule no viena ļoti pateicīga, gudra un centīga Latvijas jaunieša, kurš, pateicoties patriotiskam trimdas latvietim, ir ticis pie augstākās izglītības un ir pratis to izmantot. Esmu pārliecināta, ka viņš nebūs viens to tiem studentiem, kurš izglītojies Latvijā, brauks pelnīt naudu kādā citā zemē. Domāju, ka viņš ir viens no tiem, kas no sava drauga un labvēļa Evarista Bērziņa būs iemācījies savu dzimteni mīlēt un cienīt tik pat stipri kā Evarists. Lai viņam veicas!

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com